kāvyakaṇṭha vāsiṣṭha śrī gaṇapati muni viracitam umāsahasram
Uma Sahasram
pañcatriṃśaḥ stabakaḥ - induvadanāvṛttam

The thirty-fifth Stabaka, again entitled **Prārthanā — “Prayer”**, continues the intensely personal supplication of the preceding section, but with even greater emotional urgency. Śrī Gaṇapati Muni repeatedly seeks refuge at Umā’s lotus feet, asking Her to protect his lineage, destroy accumulated sin, reveal the work he is meant to perform, and not abandon one who has surrendered everything to Her. The title is therefore fully justified: almost every verse is a direct appeal to the Mother for **protection, guidance, grace, purpose and steadfast devotion**.
What distinguishes this Stabaka is Muni’s extraordinary candour before the Goddess. At times he pleads tenderly; at times he questions Her silence almost playfully and boldly, asking why the sovereign Mother does not instruct Her own servant. Yet beneath this apparent complaint lies complete surrender: whether She grants his wishes or not, protects his family or not, he declares that he will **never leave Her feet**. The later verses also reveal his wider concern for others—he admits that personal peace is impossible while the suffering of others remains, and even says that liberation for him means release from the distress afflicting his people and community. Thus personal bhakti expands into **collective responsibility and compassionate prayer**.
Muni’s style here is marked by **direct address, emotional immediacy, devotional audacity and autobiographical transparency**. The flowing **Induvadanā metre** carries repeated appeals, rhetorical questions, vows of surrender and flashes of self-examination with remarkable naturalness. The Stabaka shows a mature bhakta who does not seek merely private mokṣa, wealth or siddhi, but asks the Mother for the strength and direction needed to fulfil a larger dharmic purpose. It is therefore both an intimate prayer of a son to his Mother and a profound expression of **seva-oriented spirituality rooted in unwavering śaraṇāgati**.
pañcatriṃśaḥ stabakaḥ - induvadanāvṛttam
prārthanā
andhatamasaṃ śaśivibhāmabhidadhānā
kāntimalamāsyakamalasya vidadhānā ।
andhakavirodhidayitāsmitalavaśrīr-
bhātu bhuvanasya sakalasya kuśalāya ॥ 851 ॥
bhāhi vividhā kṛtimatī dvijasamūhe
pāhi gatihīnamakhileśvari kulaṃ naḥ ।
dehi bahukālabhajakāya varametaṃ
yāhi naganandini yaśaḥ śaśivalakṣam ॥ 852 ॥
vārayati ghoratarapātakasamūhaṃ
vardhayati dharmamapi śarmakaramante ।
kiṅkarajanasya na kimāvahati bhavyaṃ
śaṅkarapurandhri tava pādaparicaryā ॥ 853 ॥
yasya manujasya hṛdaye'sti sadaye te
nākacarasevyamayi pādasarasījam ।
taṃ bhajati padmamukhi padmavanavāsā
lābhabhavane bhavatu nāmarapurodhāḥ ॥ 854 ॥
yadyakhilamaunigaṇagītaguṇajālaṃ
kālabhayahārikaruṇārasamarandam ।
adritanayāṅghrijalajanma hṛdaye syā-
daṣṭamagato'pi vidadhātu ravijaḥ kim ॥ 855 ॥
lekhalalanākacasumaiḥ kṛtabaliṃ te
yo bhajati pādaghṛṇimālinamanante ।
nistarati nūnamayamastamitamohaḥ
śokatimiraṃ sakalalokagaṇamātaḥ ॥ 856 ॥
śītakaradarpaharavaktrajalajāte
śītagirinandini tavāṅghrijalajātam ।
yaḥ smarati devi hṛdi vismarati so'yaṃ
viṣṭapamaśeṣamapi kaṣṭatatimuktaḥ ॥ 857 ॥
saktirayi yasya tava pādasarasīje
śaktidharamātaranalākṣagṛhanāthe ।
pūrṇaśaśijaitramukhi puṇyapuruṣo'sau
svarṇaśikharīva budhalokaśaraṇaṃ syāt ॥ 858 ॥
vairigaṇanirdalanakhaḍgavarapāṇe
vāsasi padordaśanavāsasi ca śoṇe ।
netramiṣapāvakaviśeṣitalalāṭe
pāpamakhilaṃ jahi mṛgādhipatighoṭe ॥ 859 ॥
vedacayavedijanavādaviṣayasya
prītiyutalokatatiśokaśamanasya ।
vetanavivarjitabhaṭo'yamahamaṅghreḥ
śītakarapotadharapuṇyavanite te ॥ 860 ॥
kāryamayi me kimapi kāryapaṭubuddheḥ
pādasarasījayugalīparijanasya ।
amba vada jambharipugītaguṇajāle
śumbhakulanāśakari śambhukulayoṣe ॥ 861 ॥
tvaṃ yadi śilāvadayi no vadasi kṛtyaṃ
nāsti tava rājyapaṭubuddhiriti satyam ।
ādiśa yathārhakaraṇīyakṛtinityaṃ
rājñi bhuvanasya caraṇāmburuhabhṛtyam ॥ 862 ॥
pañcasu vihāya manasaḥ kamapi saṅgaṃ
putradhanamitrajanabāndhavavadhūṣu ।
eṣa bhajate janani pādajalajaṃ te
pālaya nu muñca nu tavopari sa bhāraḥ ॥ 863 ॥
vajradharamukhyasurasañcayakirīṭa-
sthāpitamahārghamaṇirañjitanakhāya ।
jīvitamadāyi jagadīśvari madīyaṃ
pādajalajāya tava pālaya nu mā vā ॥ 864 ॥
dehi jagadīśvari na vā madabhilāṣaṃ
pāhi karuṇāvati na vā kulamidaṃ naḥ ।
śūladharakāmini surāsuraniṣevyaṃ
pādakamalaṃ tava pare na vijahāmi ॥ 865 ॥
pāsi kila pādayugakiṅkarasamūhaṃ
haṃsi kila pāpatatimāpadi nutā tvam ।
dantivadanaprasu vadanti matimanto
nānṛtamidaṃ bhavatu nākijanavarṇye ॥ 866 ॥
śakramukhadevatativanditavisṛṣṭe
vakraghanakeśi caraṇe tava luṭhantam ।
āpadi nimagnamimamāśritamanāthaṃ
nandihayasundari na pālayasi kena ॥ 867 ॥
ghoṣamayamamba vidadhāti padalagno
nāvasi purāṇi kimu nāri badhirā'si ।
vandisurabṛndanutibhāṣitahṛtaṃ vā
karṇayugalaṃ tava kapālikulayoṣe ॥ 868 ॥
amba bhava bimbaphalakalparadacele
śambarasapatnabalakāribahulīle ।
prāgamṛtabhānumukuṭasya madayitrī
taṃ kuru tataḥ paramurīkṛtamadartham ॥ 869 ॥
nirmalasudhākarakalākalitamaste
dharmaratapālini dayāvati namaste ।
etamava devi caraṇāmburuhabandhuṃ
śītadharaṇīdharasute gamaya nāndhum ॥ 870 ॥
adrikulapālakakuladhvajapatāke
bhadragajagāmini daridramayi matyā ।
kṣudramiva śocyamimamaṅghrijalajāptaṃ
rudradayite janani pāhi na jahīhi ॥ 871 ॥
astu tava pādakamale sthitirajasraṃ
nāsti paraduḥkhavivaśe hṛdi tu śāntiḥ ।
astu karuṇe'yamastu matilopaḥ
kaṣṭamidamamba mama bhūri pariśiṣṭam ॥ 872 ॥
duḥkhasukhabhedarahitā na matirāsīt
sādhukhalabhedarahitā na matirāsīt ।
bhāgyamatimānyamathavā mama tadeta-
nmātariha saṅghabhajane yadavakāśaḥ ॥ 873 ॥
astu mama bhedamatirastu mama pakṣo
yatnaparatā'stu mama māstu ca vimokṣaḥ ।
mokṣamayi vedmi kulakaṣṭatatimokṣaṃ
preṣaya sakṛttava maheśvari kaṭākṣam ॥ 874 ॥
śākvaragaṇena mukhare'tra gaṇanāthe
viṣṇuyaśasīśavadhu jiṣṇumukhavandye ।
amba karuṇāṃ kuru śivaṅkari niraṅka-
svacchakiraṇārbhakavibhūṣitalalāṭe ॥ 875 ॥
