top of page

kāvyakaṇṭha vāsiṣṭha śrī gaṇapati muni viracitam umāsahasram

Uma Sahasram

pañcatriṃśaḥ stabakaḥ - induvadanāvṛttam

Uma Sahasram - The 1000 Verses Magnum Opus of Sri Ganapati Muni

The thirty-fifth Stabaka, again entitled **Prārthanā — “Prayer”**, continues the intensely personal supplication of the preceding section, but with even greater emotional urgency. Śrī Gaṇapati Muni repeatedly seeks refuge at Umā’s lotus feet, asking Her to protect his lineage, destroy accumulated sin, reveal the work he is meant to perform, and not abandon one who has surrendered everything to Her. The title is therefore fully justified: almost every verse is a direct appeal to the Mother for **protection, guidance, grace, purpose and steadfast devotion**.


What distinguishes this Stabaka is Muni’s extraordinary candour before the Goddess. At times he pleads tenderly; at times he questions Her silence almost playfully and boldly, asking why the sovereign Mother does not instruct Her own servant. Yet beneath this apparent complaint lies complete surrender: whether She grants his wishes or not, protects his family or not, he declares that he will **never leave Her feet**. The later verses also reveal his wider concern for others—he admits that personal peace is impossible while the suffering of others remains, and even says that liberation for him means release from the distress afflicting his people and community. Thus personal bhakti expands into **collective responsibility and compassionate prayer**.


Muni’s style here is marked by **direct address, emotional immediacy, devotional audacity and autobiographical transparency**. The flowing **Induvadanā metre** carries repeated appeals, rhetorical questions, vows of surrender and flashes of self-examination with remarkable naturalness. The Stabaka shows a mature bhakta who does not seek merely private mokṣa, wealth or siddhi, but asks the Mother for the strength and direction needed to fulfil a larger dharmic purpose. It is therefore both an intimate prayer of a son to his Mother and a profound expression of **seva-oriented spirituality rooted in unwavering śaraṇāgati**.


pañcatriṃśaḥ stabakaḥ - induvadanāvṛttam

prārthanā


andhatamasaṃ śaśivibhāmabhidadhānā

kāntimalamāsyakamalasya vidadhānā ।

andhakavirodhidayitāsmitalavaśrīr-

bhātu bhuvanasya sakalasya kuśalāya ॥ 851 ॥


bhāhi vividhā kṛtimatī dvijasamūhe

pāhi gatihīnamakhileśvari kulaṃ naḥ ।

dehi bahukālabhajakāya varametaṃ

yāhi naganandini yaśaḥ śaśivalakṣam ॥ 852 ॥


vārayati ghoratarapātakasamūhaṃ

vardhayati dharmamapi śarmakaramante ।

kiṅkarajanasya na kimāvahati bhavyaṃ

śaṅkarapurandhri tava pādaparicaryā ॥ 853 ॥


yasya manujasya hṛdaye'sti sadaye te

nākacarasevyamayi pādasarasījam ।

taṃ bhajati padmamukhi padmavanavāsā

lābhabhavane bhavatu nāmarapurodhāḥ ॥ 854 ॥


yadyakhilamaunigaṇagītaguṇajālaṃ

kālabhayahārikaruṇārasamarandam ।

adritanayāṅghrijalajanma hṛdaye syā-

daṣṭamagato'pi vidadhātu ravijaḥ kim ॥ 855 ॥


lekhalalanākacasumaiḥ kṛtabaliṃ te

yo bhajati pādaghṛṇimālinamanante ।

nistarati nūnamayamastamitamohaḥ

śokatimiraṃ sakalalokagaṇamātaḥ ॥ 856 ॥


śītakaradarpaharavaktrajalajāte

śītagirinandini tavāṅghrijalajātam ।

yaḥ smarati devi hṛdi vismarati so'yaṃ

viṣṭapamaśeṣamapi kaṣṭatatimuktaḥ ॥ 857 ॥


saktirayi yasya tava pādasarasīje

śaktidharamātaranalākṣagṛhanāthe ।

pūrṇaśaśijaitramukhi puṇyapuruṣo'sau

svarṇaśikharīva budhalokaśaraṇaṃ syāt ॥ 858 ॥


vairigaṇanirdalanakhaḍgavarapāṇe

vāsasi padordaśanavāsasi ca śoṇe ।

netramiṣapāvakaviśeṣitalalāṭe

pāpamakhilaṃ jahi mṛgādhipatighoṭe ॥ 859 ॥


vedacayavedijanavādaviṣayasya

prītiyutalokatatiśokaśamanasya ।

vetanavivarjitabhaṭo'yamaha­maṅghreḥ

śītakarapotadharapuṇyavanite te ॥ 860 ॥


kāryamayi me kimapi kāryapaṭubuddheḥ

pādasarasījayugalīparijanasya ।

amba vada jambharipugītaguṇajāle

śumbhakulanāśakari śambhukulayoṣe ॥ 861 ॥


tvaṃ yadi śilāvadayi no vadasi kṛtyaṃ

nāsti tava rājyapaṭubuddhiriti satyam ।

ādiśa yathārhakaraṇīyakṛtinityaṃ

rājñi bhuvanasya caraṇāmburuhabhṛtyam ॥ 862 ॥


pañcasu vihāya manasaḥ kamapi saṅgaṃ

putradhanamitrajanabāndhavavadhūṣu ।

eṣa bhajate janani pādajalajaṃ te

pālaya nu muñca nu tavopari sa bhāraḥ ॥ 863 ॥


vajradharamukhyasurasañcayakirīṭa-

sthāpitamahārghamaṇirañjitanakhāya ।

jīvitamadāyi jagadīśvari madīyaṃ

pādajalajāya tava pālaya nu mā vā ॥ 864 ॥


dehi jagadīśvari na vā madabhilāṣaṃ

pāhi karuṇāvati na vā kulamidaṃ naḥ ।

śūladharakāmini surāsuraniṣevyaṃ

pādakamalaṃ tava pare na vijahāmi ॥ 865 ॥


pāsi kila pādayugakiṅkarasamūhaṃ

haṃsi kila pāpatatimāpadi nutā tvam ।

dantivadanaprasu vadanti matimanto

nānṛtamidaṃ bhavatu nākijanavarṇye ॥ 866 ॥


śakramukhadevatativanditavisṛṣṭe

vakraghanakeśi caraṇe tava luṭhantam ।

āpadi nimagnamimamāśritamanāthaṃ

nandihayasundari na pālayasi kena ॥ 867 ॥


ghoṣamayamamba vidadhāti padalagno

nāvasi purāṇi kimu nāri badhirā'si ।

vandisurabṛndanuti­bhāṣitahṛtaṃ vā

karṇayugalaṃ tava kapālikulayoṣe ॥ 868 ॥


amba bhava bimbaphalakalparadacele

śambarasapatnabalakāribahulīle ।

prāgamṛtabhānumukuṭasya madayitrī

taṃ kuru tataḥ paramurīkṛtamadartham ॥ 869 ॥


nirmalasudhākarakalākalitamaste

dharmaratapālini dayāvati namaste ।

etamava devi caraṇāmburuhabandhuṃ

śītadharaṇīdharasute gamaya nāndhum ॥ 870 ॥


adrikulapālakakuladhvajapatāke

bhadragajagāmini daridramayi matyā ।

kṣudramiva śocyamimamaṅghrijalajāptaṃ

rudradayite janani pāhi na jahīhi ॥ 871 ॥


astu tava pādakamale sthitirajasraṃ

nāsti paraduḥkhavivaśe hṛdi tu śāntiḥ ।

astu karuṇe'yamastu matilopaḥ

kaṣṭamidamamba mama bhūri pariśiṣṭam ॥ 872 ॥


duḥkhasukhabhedarahitā na matirāsīt

sādhukhalabhedarahitā na matirāsīt ।

bhāgyamatimānyamathavā mama tadeta-

nmātariha saṅghabhajane yadavakāśaḥ ॥ 873 ॥


astu mama bhedamatirastu mama pakṣo

yatnaparatā'stu mama māstu ca vimokṣaḥ ।

mokṣamayi vedmi kulakaṣṭatatimokṣaṃ

preṣaya sakṛttava maheśvari kaṭākṣam ॥ 874 ॥


śākvaragaṇena mukhare'tra gaṇanāthe

viṣṇuyaśasīśavadhu jiṣṇumukhavandye ।

amba karuṇāṃ kuru śivaṅkari niraṅka-

svacchakiraṇārbhakavibhūṣitalalāṭe ॥ 875 ॥

bottom of page